Solitaire ir viena no pazīstamākajām kāršu spēlēm vienam spēlētājam, kas apvieno vienkāršus noteikumus ar dziļu loģisko struktūru. Gadsimtu gaitā šī spēle no aristokrātiskas izklaides ir kļuvusi par digitālu nodarbi, kļūdama par daļu no ikdienas kultūras daudzās valstīs. Atšķirībā no lielākās daļas kāršu spēļu, Solitaire paredzēta individuālai spēlei, kur svarīga ir uzmanība, konsekvence un spēja domāt vairākus gājienus uz priekšu. Tās popularitāte lielā mērā saistīta ar universālumu: pietiek ar vienu kāršu kavu, lai nodrošinātu nodarbi, kas vienlaikus ir mierīga un intelektuāli piesātināta.
Īpašu vietu Solitaire vēsturē ieņem Klondike — variants, kas ar laiku kļuvis par gandrīz visu spēli apzīmējošu sinonīmu. Tieši šī versija ieguva vislielāko atpazīstamību, pateicoties veiksmīgajam loģikas un nejaušības savienojumam, kā arī plašajai izplatībai digitālajā vidē. Solitaire ieņēma stabilu vietu kultūrā: no Viktorijas laikmeta salonu viesistabām līdz standarta lietotnēm operētājsistēmās. Tā tiek uztverta ne tikai kā spēle, bet arī kā organizētas atpūtas forma — veids, kā pārslēgties, koncentrēties un norobežoties no ārējās kņadas.
Solitaire vēsture
Izcelsme un agrīnie gadi
Precīza Solitaire izcelsme joprojām nav skaidra, taču pētnieki vienojas, ka kāršu spēles ar kāršu izkārtojumu — Solitaire priekšteči — parādījās Eiropā 18. gadsimta beigās. Par visdrīzāko Solitaire rašanās vietu tiek uzskatīta Ziemeļeiropa un Centrāleiropa — galvenokārt Skandināvija, Francija un Vācija. Interesanti, ka dažās valodās saglabājušās liecības par agrīno mistisko Solitaire uztveri. Tā, piemēram, Skandināvijas valstīs spēle ieguva nosaukumu Kabale — aizgūtu no franču Cabale, vārda, kas saistīts ar noslēpumiem, sazvērestībām un noslēpumainām praksēm. Laikā, kad Solitaire bieži uztvēra kā zīlēšanas veidu, šāds nosaukums šķita pilnīgi piemērots. Patiesi, 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā Solitaire uzlūkoja ne tikai kā izklaidi, bet arī kā sava veida zīlēšanu: tika uzskatīts, ka, ja izkārtojums «sakrīt» (t. i., visas kārtis nonāk pareizā secībā), tad piepildīsies noslēptais vēlējums.
Pirmās dokumentētās Solitaire pieminēšanas datētas ar 1780. gadiem: vācu spēļu antoloģijā Das neue Königliche L’Hombre-Spiel (1783) sastopami kāršu izkārtojumu apraksti ar nosaukumiem Patience un Cabale. Pēc spēļu vēsturnieka Deivida Parleta novērojuma, agrīnā posmā pastāvēja arī Solitaire variants diviem dalībniekiem — katrs kārtoja savu kombināciju, sacenšoties ātrumā. Tomēr daudz lielāku popularitāti ātri ieguva vientuļais variants, kas tika uztverts kā mierīgāka un koncentrētāka nodarbe.
Izplatība Eiropā
18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā Solitaire sāka iekļūt modē galmos un salonos. Francijā Luija XV laikā kāršu izkārtojumi kļuva par iecienītu aristokrātijas izklaidi. Nedaudz vēlāk aizraušanās ar Solitaire izplatījās arī Anglijā: pirmā vārda Patience lietošana angļu valodā fiksēta 1801. gadā, un līdz 1820. gadiem spēle jau bija labi pazīstama britu sabiedrībā. Par to, cita starpā, liecina Harietas Līvesonas-Gauveres, Grenvilas grāfienes, vēstule, kas datēta ar 1822. gadu.
Aptuveni tajā pašā laikā parādās arī pirmās literārās Solitaire pieminēšanas Krievijā. Jau 1826. gadā Maskavā tika izdota grāmata ar raksturīgu nosaukumu: «Kāršu izkārtojumu krājums, pazīstams ar nosaukumu grand-pasians, rūpīgi veltīts visiem aizņemtajiem ļaudīm». Tas liecina, ka spēle bija pazīstama Krievijas aristokrātijai vismaz kopš 1820. gadu sākuma.
Pamazām Solitaire zaudēja izteikti zīlējošo raksturu un pārtapa par loģisku spēli, kas bija pieejama plašam kāršu cienītāju lokam.
Viktoriāņu laikmets un pirmie krājumi
Patiesais Solitaire popularitātes uzplaukums notika 19. gadsimta vidū un otrajā pusē. Šajā laikā Eiropā un ASV parādījās daudzi krājumi ar kāršu izkārtojumu aprakstiem. Viena no pirmajām un ievērojamākajām publikācijām, kas ietekmēja Solitaire izplatību, bija britu aristokrātes lēdijas Adelaidas Kadoganas grāmata. Viņas «Illustrated Games of Patience» pirmoreiz tika publicēta ap 1870. gadu un saturēja 25 Solitaire veidus. Grāmata guva lielus panākumus un tika vairākkārt pārizdota — Anglijā Kadoganas vārds pat kļuva par sinonīmu jebkuram Solitaire krājumam.
Pēc lēdijas Kadoganas sekoja arī citi autori: amerikāniete Edna Čeinija publicēja savu grāmatu par Solitaire drīz pēc 1870. gadiem, bet 1890.–1900. gados parādījās apjomīgi britu autoreņu Mērijas Elizabetes Vitmoras-Džounsas, E. D’Orses un citu krājumi, kas dokumentēja simtiem dažādu izkārtojumu. Viktorijas laikmeta Anglijā Solitaire kļuva par modernu hobiju, īpaši dāmām — nesteidzīgais kāršu prāta uzdevums atbilda laikmeta garam.
Šajā laikā parādās jauni Solitaire varianti, bet daudzi klasiskie izkārtojumi ieguva nosaukumus, kas atsaucās uz zināmiem vēsturiskiem personāžiem un notikumiem. Plaši pazīstama ir leģenda, ka Napoleons Bonaparts, esot trimdā Svētās Helēnas salā, īsināja laiku, spēlējot Solitaire. Viņa vārdā tika nosaukti populāri izkārtojumi, piemēram, «Napoleon at St. Helena» un «Napoleon’s Square» — lai gan tam ir maz vēsturisku pierādījumu. Tomēr pats šādu nosaukumu parādīšanās fakts rāda, kādu vietu Solitaire ieņēma 19. gadsimta kultūras dzīvē.
Klondike rašanās
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā parādījās variants, kas vēlāk kļuva par pasaulē slavenāko Solitaire — spēle Klondike. Šī izkārtojuma izcelsmi apvij zināma noslēpumainība. Nosaukums skaidri atsaucas uz Kanādas ziemeļrietumu reģionu Klondaiku, kas kļuva slavens ar zelta drudzi 1896.–1899. gados. Pēc vienas no versijām, tieši zelta meklētāji zelta drudža laikā izgudrojuši Solitaire kārtošanu, īsinot garās polārās naktis, gaidot veiksmi. Stāsta, ka zelta meklētāji raktuvēs vienmēr nēsājuši līdzi kāršu kavu un, nakts laikā sargājot iegūto zeltu, kārtojuši Solitaire, lai neaizmigtu. Šī romantizētā versija stingri iesakņojās kultūras folklorā. Piemēram, rakstnieks Džeks Londons vienā no saviem stāstiem par Ziemeļiem apraksta, kā Klondaikas zelta meklētāji īsināja vakarus ar Solitaire: «Šortijs, grimis drūmās skumjās, kārtoja Solitaire». Tomēr tiešu dokumentālu pierādījumu, kas saistītu spēles parādīšanos ar Klondaiku, nav.
Pētnieki tikai norāda, ka pirmās šī izkārtojuma noteikumu publikācijas datējamas ar 20. gadsimta sākumu. Tā, 1907. gada izdevumā «Hoyle’s Games» minēta spēle ar nosaukumu «Seven-Card Klondike» — būtībā klasiskais Klondike, kur 7 kolonnas tiek kārtotas ar pieaugošu kāršu skaitu. Interesanti, ka tajā pašā 1907. gada grāmatā bija minēts arī cits, sarežģītāks kāršu azartspēļu variants ar nosaukumu Klondike — faktiski spēle, kas mūsdienās pazīstama kā Canfield. Nosaukumu sajukums turpinājās vairākus gadus, līdz beidzot nostiprinājās mūsdienu terminoloģija.
Amerikāņu spēļu noteikumos 1913. gadā jēdzieni jau tika skaidri atšķirti: Klondike — tas ir Solitaire ar septiņu kolonnu izkārtojumu un kāršu pārvietošanu dilstošā secībā, bet nosaukums Canfield nostiprinājās citai spēlei, kas balstīta uz to pašu azartspēļu variantu. No kurienes radies nosaukums Canfield? Arī šeit ir ievērības cienīgs stāsts: Ričards Alberts Kenfīlds, pazīstams spēļu nama īpašnieks ASV, it kā piedāvājis klientiem azartspēļu Solitaire, kur par 50 dolāriem varēja nopirkt kavu un saņemt 5 dolārus par katru pabeigtu masti — šī spēle arī ieguva nosaukumu Canfield.
Vēlāk Anglijā ar vārdu Canfield kļūdaini apzīmēja pašu Klondike, kas radīja neskaidrības. Tomēr ar laiku abās valstīs terminoloģija nostiprinājās: Klondike — klasiskais Solitaire, kas ASV pazīstams kā Solitaire un Lielbritānijā kā Patience, bet Canfield — cita, sarežģītāka spēle.
Popularitātes ģeogrāfija un attīstība
20. gadsimta pirmajā pusē Klondike guva plašu izplatību — gan caur drukātiem krājumiem, gan pateicoties noturīgai mutvārdu tradīcijai. Spēlei nevajadzēja neko vairāk kā kāršu kavu, un tāpēc tā iedzīvojās visur — no Ziemeļamerikas līdz Krievijai. Krievu tradīcijā Klondike ieguva nosaukumu «Kosinka» — kā vēsta teika, kāršu izkārtojuma shēmatiskās līdzības ar trijstūrveida lakata siluetu dēļ. Visticamāk, šis nosaukums nostiprinājās ikdienas lietojumā 20. gadsimta pirmajā pusē, kad oriģinālais vārds bija maz saprotams, bet spēle jau bija pazīstama no tulkotās literatūras (ir pat uzskati, ka Džeka Londona stāsti veicināja krievvalodīgo lasītāju iepazīšanos ar Klondike Solitaire).
Klondike noteikumi tika nodoti no paaudzes paaudzē un gandrīz nemainījās: 28 kāršu izkārtojums 7 kolonnās, mērķis — savākt visas mastis augošā secībā uz 4 pamatvietām, pārvietojot kārtis uz galda dilstošā secībā ar krāsu maiņu. Variācijas skāra tikai detaļas — piemēram, vai drīkstēja kavu pārcelt vairākas reizes, izdalīt pa vienai kartei vai pa trim un tā tālāk. Interesanti, ka sākotnēji par klasisko tika uzskatīts režīms ar trīs kāršu izdalīšanu (kas prasīja lielāku pacietību un tika uzskatīts par grūtāku), bet dažos 20. gadsimta noteikumos jau bija iekļauts arī vienas kārts režīms, kas palielināja panākumu iespējas.
Spēles noformējums un formāts laika gaitā mainījās arī mākslinieciskā ziņā. Viktorijas laikmeta Solitaire kāršu komplektos varēja atrast īpaši samazinātas kavas vai elegantus statīvus kāršu kārtošanai, bet 20. gadsimta vidū parādījās pat īpaša Solitaire spēles dēlis («Chastleton Patience Board», ko izgudroja Mērija Elizabete Vitmora-Džounsa), kas ļāva spēlēt stāvus vai ceļā. Tomēr Solitaire masveida popularizāciju sekmēja tā vienkāršība — izkārtošanai nevajadzēja ne īpašus aksesuārus, ne dārgas sastāvdaļas. Miljoniem cilvēku dažādās valstīs kārtoja Klondike — mājās, ceļā, atpūtā — un ar laiku tas kļuva par ikdienas dzīves daļu.
Digitālais laikmets
Īstais pasaules popularitātes bums Klondike notika ar datoru parādīšanos. 1980. gados, kad personālie datori un grafiskās saskarnes sāka gūt popularitāti, izstrādātāji pievērsās klasisko kāršu spēļu īstenošanai uz ekrāna. Viena no pirmajām datorprogrammām Solitaire bija versija 8 bitu Atari datoriem (publicēta 1981. gadā) ar vienkāršu nosaukumu «Solitaire», kas īstenoja tieši Klondike. 1984. gadā entuziasts Maikls A. Kastīls izlaida Klondike versiju Apple Macintosh datoriem. Spēle tika izplatīta shareware modelī un regulāri atjaunināta.
Tomēr pagrieziena punkts bija Microsoft lēmums iekļaut Solitaire standarta Windows komplektā. 1988. gadā Microsoft praktikants Vess Čerijs izstrādāja elektronisko Klondike versiju prakses laikā — sākotnēji kā vingrinājumu un līdzekli lietotāju pieradināšanai pie peles lietošanas. Tajā laikā drag-and-drop koncepcija vēl bija jaunums, un spēle izrādījās lielisks treniņš šai prasmē. Jauno kāršu dizainu uzticēja Sjūzannai Karei. 1990. gadā «Solitaire» debitēja Windows 3.0 operētājsistēmā — un no tā brīža sākās Klondike triumfa gājiens pa visu pasauli. Spēle uzreiz iekaroja popularitāti: pēc Microsoft pārstāvju teiktā, pēc dažiem gadiem tā kļuva par visbiežāk izmantoto Windows lietotni — pārspējot pat teksta redaktorus.
Miljoniem biroja darbinieku visā pasaulē stundām ilgi spēlēja virtuālās kārtis, izliekoties, ka strādā. Laika gaitā tas pat izraisīja vadības bažas: ir zināms gadījums, kad 2006. gadā Ņujorkas mērs Maikls Blūmbergs atlaida darbinieku, pieķerot viņu spēlējam Solitaire darba datorā.
Tomēr sākotnējā ideja bija pretēja — palielināt efektivitāti, apmācot peles lietošanu, taču rezultāts bija paradokss. Neskatoties uz to, Solitaire popularitāte tikai pieauga. Digitālais Solitaire parādījās visās turpmākajās Windows versijās (3.1, 95, 98, 2000 u. c.) un kļuva par sava veida operētājsistēmas vizītkarti. Kad 2012. gadā Microsoft mēģināja noņemt iebūvēto Solitaire no Windows 8, tas izraisīja spēcīgu lietotāju sašutuma vilni, un spēle drīz tika atgriezta. 2015. gadā, atzīmējot sava radījuma 25 gadu jubileju, Microsoft pat sarīkoja pasaules Solitaire turnīru Windows lietotāju vidū.
Līdz šim digitālais Solitaire ir uzstādījis daudzus rekordus. «Solitaire» (tagad daļa no Microsoft Solitaire Collection) savā 30 gadu jubilejā mēnesī bija vairāk nekā 35 miljoni spēlētāju visā pasaulē, pieejams 65 valodās vairāk nekā 200 valstīs. Saskaņā ar 2020. gada statistiku, katru dienu tiek izspēlētas vairāk nekā 100 miljonu partiju — milzīgs skaitlis, kas atspoguļo patieso tautas mīlestību pret spēli. 2019. gadā Microsoft Solitaire tika iekļauts Videospēļu slavas zālē (World Video Game Hall of Fame) kā viena no nozīmīgākajām datoru spēlēm vēsturē. Tā Solitaire, kas dzimis pirms vairākiem gadsimtiem kā nesteidzīga kāršu izklaide, pārtapis par globālu digitālu fenomenu, paliekot aktuāls arī jaunajā tūkstošgadē.
Interesanti fakti par Solitaire
- Rekordi un skaitļu paradoksi. Ne katru Klondike izkārtojumu var pabeigt veiksmīgi — atšķirībā no mīklām, piemēram, FreeCell, kur gandrīz visas partijas ir atrisināmas, šeit nozīmīga loma ir nejaušībai. Matemātiķi aprēķinājuši, ka tikai aptuveni 80% izdalījumu teorētiski ir uzvarami (ja zina visu kāršu izvietojumu un bez gājienu ierobežojumiem). Reālais uzvaru procents, spēlējot pēc standarta noteikumiem, ir vēl zemāks — pieredzējuši spēlētāji uzvar aptuveni 30–50% partiju, pat izmantojot stratēģiju un atsaukšanas pogu. Tātad Solitaire attaisno savu nosaukumu «pacietība»: dažreiz pat ideāla spēle nenoved pie uzvaras, un atliek tikai samierināties ar neveiksmi un mēģināt vēlreiz.
- Solitaire kā biroja fenomens. Līdz ar datorversijas parādīšanos spēle ieguva apšaubāmu slavu kā «darba laika slepkava». 1990. gados daudzās organizācijās Solitaire uz darba datora tika uzskatīts par tik izplatītu uzmanības novērsēju, ka to jokojot iesauca par «Office Solitaire».
- Ātrākā Solitaire partija vēsturē. 1991. gada 2. augustā brits Stīvens Tvigs uzstādīja Ginesa rekordu, pabeidzot Solitaire partiju galda formātā tikai 10 sekundēs. Rekords tika sasniegts, izmantojot standarta kavu un klasiskos kāršu izkārtojuma noteikumus. Šis sasniegums oficiāli atzīts Guinness World Records kā ātrākā Solitaire partija, kas spēlēta ar rokām, un tas nav pārspēts vairāk nekā trīsdesmit gadus. Rezultāts uzsver ne tikai spēles popularitāti, bet arī iespēju tajā demonstrēt ātrumu, veiklību un fenomenālu koordināciju.
- Matemātiskais Solitaire fenomens. Katra Solitaire partija gandrīz noteikti ir unikāla — iespēja redzēt divus identiskus izkārtojumus ir tik maza, ka praktiski neeksistē. Standarta 52 kāršu kavā iespējamo kombināciju skaits tuvojas vieninieka skaitlim ar 67 nullēm. Pat ja visi 8 miljardi mūsdienu Zemes iedzīvotāju spēlētu jaunu partiju katru sekundi kopš laiku sākuma, ar to nepietiktu, lai izspēlētu kaut vai niecīgu daļu no visiem iespējamiem variantiem. Salīdzinājumam: Visuma vecums ir apmēram 13,8 miljardi gadu jeb aptuveni 435 triljoni sekunžu.
Solitaire vēsture ir stāsts par spēli, kas spējusi saglabāt savu aktualitāti, ejot ceļu no manuāliem izkārtojumiem līdz personālā datora ekrānam. Klondike apvieno noteikumu vienkāršību ar bezgalīgu situāciju daudzveidību, kas no spēlētāja prasa elastīgu prātu, atmiņu un, protams, pacietību. Tā ieņem īpašu vietu uz loģiskās mīklas un azartspēles robežas, paliekot pieejama visu vecumu un paaudžu cilvēkiem.
Kultūras kontekstā Solitaire nav tikai izklaide: tā ir sava veida meditācija, laiks vienatnē ar sevi. Nav nejauši, ka tēls cilvēkam, kas kārto kārtis, sastopams gan literatūrā, gan kino — spēle kļuvusi par dzīves lēmumu metaforu, ko katrs pieņem vienatnē. Loģiskajā plānā Solitaire attīsta plānošanas un kombinatorikas prasmes, līdzīgas šaha vai mīklu uzdevumiem, taču mierīgākā un nesteidzīgākā formā. 2019. gadā Solitaire tika iekļauts videospēļu Slavas zālē, nonākot vienā rindā ar kultiskām arkādēm un šāvējiem. Šis oficiālais atzinums uzsver: neskatoties uz mūsdienu izklaides pārpilnību, vecā kāršu spēle joprojām paliek dzīva klasika.
Pirms sākt, ir vērts izprast noteikumus — ne formālitātes dēļ, bet lai ieraudzītu, kā aiz vienkāršiem gājieniem slēpjas sakārtota sistēma. Solitaire neprasa steigu: tas tiek veidots soli pa solim, ļaujot katram gājienam iegūt jēgu. Tā nav ātruma spēle, bet gan uzmanības, pacietības un aprēķina spēle. Tieši šī iekšējā koncentrēšanās padara Solitaire īpašu — un izskaidro, kāpēc tā paliek aktuāla gadsimtiem ilgi.