Simon tiešsaistē, bezmaksas

Reizēm vienkārša ideja izrādās spēcīgāka par desmitiem sarežģītu koncepciju — tā 1970. gados radās spēle Simon, atstājot nozīmīgu nospiedumu elektroniskās izklaides vēsturē. Četras spilgtas pogas, gaismas signāli un skaņas, kas atgādināja mūzikas notis — tas viss veidoja vienkāršu, taču pārsteidzoši aizraujošu atmiņas spēli. Aiz šī minimālisma slēpās vieda inženiertehniska ideja, kas radās videospēļu, skaņu eksperimentu un vēlmes radīt kaut ko patiesi jaunu krustpunktā.

Spēles vēsture

Ideja par Simon radās inženieriem Ralfam Bēram un Hovardam Morisonam — speciālistiem, kas bija cieši saistīti ar pirmajām videospēļu izstrādēm. Bērs jau bija pazīstams kā “videospēļu tēvs” — viņš bija radījis Magnavox Odyssey, pirmo mājas spēļu konsoli. Par iedvesmu Simon kalpoja Atari veidotā arkādes spēle Touch Me, kurā spēlētājam bija jāiegaumē skaņu un gaismas signāli.

Tomēr pēc Bēra domām Touch Me bija neveikla un neveiksmīga. Viņš kopā ar Morisonu nolēma šo ideju pilnveidot: uzlabot skaņu, padarīt vadību intuitīvāku un dizainu pievilcīgāku. Kopā ar programmētāju Leni Kopu viņi radīja ierīci, kas spēja atskaņot gaismas un skaņu secības, kuras spēlētājam vajadzēja atkārtot. 1978. gadā viņu spēli izdeva kompānija Milton Bradley — viens no lielākajiem galda un elektronisko spēļu ražotājiem ASV.

Simon uzreiz kļuva par hitu. 1978. gadā tā tika prezentēta Čikāgas Starptautiskajā patērētāju elektronikas izstādē un nekavējoties piesaistīja uzmanību. Demonstrācija izraisīja lielu interesi žurnālistu, mazumtirgotāju un apmeklētāju vidū, ļaujot jaunajam produktam ātri nonākt veikalu plauktos.

Ierīce ar četrām pogām — zaļu, sarkanu, zilu un dzeltenu — atskaņoja tīras mūzikas notis noteiktā secībā. Spēlētājam bija jāatkārto šī secība, kas ar katru raundu kļuva garāka. Gaismas un skaņas kombinācija radīja iesaistošu efektu un motivēja spēlētāju uzlabot savu rezultātu.

Simon ātri kļuva populārs ASV un ārpus tās. Jau 1980. gadu sākumā to sāka ražot citās valstīs, tostarp Apvienotajā Karalistē, Kanādā un Vācijā, un zīmols turpināja attīstīties: parādījās versijas Simon 2, Pocket Simon, Simon Stix, kā arī vēlāk elektroniskie pārveidojumi un mobilās lietotnes. Katra jaunā versija centās saglabāt oriģināla garu, vienlaikus pievienojot jaunus režīmus, kompaktumu vai vizuālus efektus. Simon kļuva ne tikai par rotaļlietu, bet arī par laikmeta ikonu — piemēru tam, kā vienkārša ideja var iegūt kultstatusu.

Interesanti fakti

• Katrai no četrām Simon pogām bija unikāla skaņa, balstīta uz mūzikas notīm — do, mi, sol un si —, padarot spēli ne tikai vizuāli izteiksmīgu, bet arī viegli atpazīstamu pēc skaņas, piešķirot tai ritma un melodijas elementus.
• Spēles oriģinālais korpuss bija iedvesmots no bungas formas: apaļš korpuss ar četriem segmentiem pastiprināja saikni starp skaņu un darbību.
• Pirmā Simon partija tika pārdota par 24,95 dolāriem — mūsdienās tas būtu aptuveni 120 dolāri, ņemot vērā inflāciju —, un, neraugoties uz cenu, pieprasījums bija tik liels, ka spēle ātri pazuda no veikalu plauktiem.
• Spēle Simon tika izmantota arī ārpus izklaides jomas: to aktīvi izmantoja dažādos kognitīvajos pētījumos, tostarp īstermiņa atmiņas un koncentrēšanās spēju izpētē, pateicoties tās skaidrajai un progresējošai uzdevumu struktūrai.
• Nosaukums Simon atsaucas uz bērnu spēli “Simon says”, kurā dalībnieki drīkst izpildīt tikai tās komandas, kas sākas ar frāzi “Simon saka” — atsauce, kas uzsver spēles mehāniku: uzmanīgu novērošanu un precīzu izpildi.
• 1999. gadā spēli Simon iekļāva ASV Nacionālajā rotaļlietu slavas zālē kā vienu no nozīmīgākajiem un ietekmīgākajiem izgudrojumiem izklaides industrijas vēsturē.

Simon bija viena no pirmajām spēlēm, kas veiksmīgi apvienoja skaņu, gaismu un atmiņu, iezīmējot jaunu virzienu interaktīvo rotaļlietu pasaulē. Tā radīja daudzus klonus, viltojumus un iedvesmoja desmitiem izstrādātāju. Mūsdienās Simon tiek uzskatīta par klasiku, bet oriģinālās 1978. gada versijas ir kļuvušas par kolekcionāru vērtību.

Neskatoties uz vienkāršo mehāniku, Simon var nopietni pārbaudīt jūsu atmiņu un koncentrēšanos. Šī elektroniskā spēle jau vairākus desmitus gadus saglabā savu popularitāti, jo tā apvieno intuitīvu saskarni un pieaugošu grūtības līmeni.

Lai gūtu panākumus, nav pietiekami tikai iegaumēt krāsas — ir svarīgi saprast, kā spēle darbojas un kuras stratēģijas palīdzēs jums iet tālāk.

Spēles noteikumi

Spēles process balstās uz secību atkārtošanu, ko nosaka pats ierīces uzstādījums. Tā parāda spēlētājam krāsu un skaņu kombināciju, un viņa uzdevums ir to precīzi atkārtot. Pēc katra veiksmīgi pabeigta raunda secība tiek papildināta ar vienu elementu.

Šeit ir galvenie noteikumi, uz kuriem balstās spēles process:

• Spēle sākas ar nejaušu signālu — tas var būt jebkura no četrām krāsām, kas tiek pavadīta ar atbilstošu skaņu, un spēlētāja uzdevums ir bez kļūdām atkārtot šo pirmo soli.
• Ja secība tiek atkārtota pareizi, ierīce pievieno vēl vienu elementu, padarot uzdevumu grūtāku un pārbaudot spēlētāja spēju saglabāt atmiņā arvien garākas ķēdes.
• Krāsas vienmēr ir vienādas — zaļā, sarkanā, dzeltenā un zilā — un katrai no tām ir sava unikālā skaņa, kas palīdz spēlētājam orientēties ne tikai vizuāli, bet arī pēc skaņas.
• Spēlētājam jāspiež pogas tieši tajā secībā, kā tās tika parādītas, bez nevienas kļūdas, pretējā gadījumā secība tiks atiestatīta.
• Jebkura kļūda secības ievadē noved pie spēles beigām, lai gan dažās versijās ir iespēja atkārtot pašreizējo līmeni — tas ir atkarīgs no konkrētā ierīces modeļa.
• Secību skaits nav ierobežots, un spēle turpinās, kamēr spēlētājs var precīzi atkārtot arvien garākas un sarežģītākas signālu secības.

Spēles padomi

Ja Simon tiek uztverts ne tikai kā rotaļlieta, bet kā izaicinājums jūsu uzmanībai, atmiņai un pacietībai, tas var kļūt par īstu smadzeņu treniņu. Uzvara šajā spēlē nav nejaušība, bet koncentrēšanās un pareizi izvēlētas stratēģijas rezultāts.

Lai gan spēles noteikumi ir vienkārši, augsta rezultāta sasniegšana nav viegla. Lai uzlabotu savus rezultātus, ir noderīgi izmantot pārbaudītas atmiņas tehnikas:

• Izmantojiet asociācijas. Piesaistiet katru krāsu ar attēlu: zaļā — zāle, sarkanā — ābols, zilā — jūra, dzeltenā — saule. Prātā pārvērtiet secību stāstā, piemēram: “Zāle deg saulē, un virs tās ir debesis.”
• Daliet blokos. Garas secības ir vieglāk iegaumēt, ja tās tiek sadalītas blokos: 3+3+2, 4+4 utt. Šī metode tiek saukta par chunking un tiek plaši izmantota neiropsiholoģijā, lai samazinātu kognitīvo slodzi atmiņā.
• Atkārtojiet skaļi. Izrunājot krāsu secību skaļi, tiek aktivizēti vairāki uztveres kanāli — vizuālais, dzirdes un motoriskais. Tas stiprina atmiņu, veido iekšējo ritmu un palīdz precīzāk atkārtot nepieciešamo darbību secību.
• Trenējieties regulāri. Atmiņa ir prasme, kas attīstās sistemātiskā treniņā, tāpat kā citas kognitīvās spējas. Pat 5–10 minūtes spēles dienā var ievērojami uzlabot rezultātus jau pēc nedēļas.

Pieredzējuši spēlētāji izmanto pieejas, kas ļauj viņiem izturēt ilgāk un palielināt tempu:

• Koncentrēšanās ir svarīgākā. Pirms spēles uzsākšanas mēģiniet novērst visu, kas varētu novērst jūsu uzmanību: nolieciet telefonu, izslēdziet mūziku, atlikiet sarunas. Simon prasa pilnīgu koncentrēšanos, īpaši vēlākos līmeņos. Vislabākais laiks spēlēšanai ir tad, kad esat dzīvotspējīgs, atpūties un spējat saglabāt uzmanību — piemēram, dienas pirmajā pusē vai pēc īsas pārtraukuma.
• Uzņemiet ritmu. Spēle atkārto signālus skaidrā, nemainīgā ritmā. Šis ritms palīdz smadzenēm prognozēt paužu ilgumu starp signāliem un vieglāk uztvert informāciju. Mēģiniet apzināti sekot šim ritmam un mentāli saskaņoties ar to — tādējādi aktivizējot ne tikai vizuālo atmiņu, bet arī motorisko un dzirdes atmiņu. Ritma paredzamība padara secības vieglākas atcerēties.
• Koncentrējieties uz pirmo elementu. Visvarīgākais ir pareizi sākt. Pirmais solis secībā it kā “atver durvis” visam pārējam, nosakot ritmu un uzmanības virzienu. Ja jūs precīzi atcerēsities sākumu, pārējais būs vieglāk. Visbiežāk kļūdas notiek ne vidū, bet tieši pārejas punktos starp garīgajiem blokiem — un tas ir svarīgi atcerēties spēles laikā.
• Izvirziet mērķus. Spēlēt tikai izklaides nolūkos ir jautri, bet lai izaugtu un progresētu, ir svarīgi izvirzīt konkrētus mērķus. Sāciet ar maziem mērķiem — piemēram, mērķis ir iziet astoņus soļus pēc kārtas, un tad pakāpeniski palielināt grūtības, balstoties uz savu tempu un progresu. Tas palīdz ne tikai izsekot savam līmenim, bet arī saglabāt interesi par spēli. Pārliecība par ceļu pa posmiem padara uzdevumu psiholoģiski vieglāku un palielina motivāciju.

Simon nav tikai spēle, tas ir arī uzmanības, atmiņas un neatlaidības treniņš. Katrs secības ir izaicinājums, un katra kļūda ir iemesls mēģināt vēlreiz. Progresu nevar sagaidīt uzreiz, bet tas būs jūtams pēc vairākiem regulāriem mēģinājumiem.

Visvairāk svarīgais ir saglabāt interesi, nebaidīties uzsākt no jauna un atcerēties, ka pat garākā ķēde sākas ar vienu signālu. Šajā spēlē neuzvar tas, kurš atceras visu, bet tas, kurš turpina — soli pa solim.