Shogi tiešsaistē, bezmaksas

Viena no pazīstamākajām galda spēlēm, kas popularitātes ziņā pārspēj pat slaveno go, ir Shogi jeb “japāņu šahs”. Arī šo spēli spēlē divi spēlētāji uz rūtotas spēles dēļa, izmantojot baltās un melnās figūras.

Tomēr, atšķirībā no klasiskā šaha, Shogi spēlē pirmie melnie — “sente” (先手, “tie, kas iet pirmie”), bet baltie — “gote” (後手, “tie, kas iet pēc tam”) — iet otrie. Atšķiras arī figūru veidi, gājieni un vērtība, kā arī laukuma izmērs nav ierobežots līdz 8×8 — tas var sasniegt pat 36×36 rūtiņas!

Spēles vēsture

Nav precīzi zināms, kad radās Shogi, bet skaidrs, ka tas notika Japānā — aptuveni laika posmā no 794. līdz 1185. gadam. Par to liecina traktāts “Jauni ieraksti par sarugaku” (新猿楽記), ko sarakstījis Japānas galma zinātnieks Fudživara no Akihira (藤原明衡) Heianas periodā (平安時代). Šajā tekstā detalizēti aprakstīti spēles noteikumi, un jau tolaik spēli iedalīja “mazajos Shogi” un “lielajos Shogi”. Pirmie tika spēlēti uz 9×9 laukuma, bet otrie — uz 13×13 laukuma.

Dziļāk pētot vēsturi, tiek uzskatīts, ka Shogi, tāpat kā klasiskais šahs, radās no indiešu spēles čaturanga (चतुरङ्ग). Sākotnēji čaturanga izplatījās no Indijas uz Persiju, kur pārtapa par spēli šatrandž (شَطْرَنْج‎). Vēlāk šatrandž kļuva populārs Dienvidaustrumāzijā, kur uz tā pamata tika radītas spēles Xiangqi (象棋, Ķīna), Janggi (장기, Koreja) un Shogi (Japāna).

Senākās 16 Shogi figūras, ko arheologi atraduši Naras prefektūrā, datētas ar 11. gadsimtu. Tām ir plakana piecstūra forma ar uzrakstītiem japāņu hieroglifiem. Lai gan figūru forma nav mainījusies, spēles laukuma izmēri dažādos laikmetos būtiski atšķīrās. No 1185. līdz 1573. gadam Japānā Shogi tika spēlēts uz laukumiem līdz pat 36×36 rūtiņām, un vienā spēlē varēja piedalīties līdz pat 804 figūrām. Tas padarīja šo spēli par vienu no sarežģītākajām savā kategorijā, ievērojami pārspējot rietumu šahu.

Pastāvēja vairākas Shogi versijas: piemēram, Dai Shogi (大将棋, 15×15), Chū Shogi (中将棋, 12×12), Dai Dai Shogi (大大将棋, 17×17), Taikyoku Shogi (大局将棋, 36×36). Šīm versijām bija nepieciešama ne tikai izcila atmiņa un stratēģiskā domāšana, bet arī vairākas stundas vai pat dienas, lai spēli pabeigtu.

16. gadsimtā Japānas imperators Go-Nara (後奈良天皇) vienkāršoja Shogi un ieviesa tā mūsdienu formu. Kopš tā laika spēle tiek spēlēta uz 9×9 laukuma, izmantojot tikai 40 figūras. Go-Nara ieviesa būtisku jauninājumu — noteiktos apstākļos spēlētājs drīkst izmantot pretinieka sagūstītās figūras. Tieši šī noteikuma dēļ Shogi kļuva par unikālu spēli, nevis vienkārši šaha paveidu.

Šī noteikuma ieviešana lika uz Shogi raudzīties ne tikai kā uz stratēģijas spēli, bet arī kā uz spēli, kur nepieciešama domāšanas elastība: spēlētājam jāņem vērā ne tikai savas figūras, bet arī tās, kas pēc sagūstīšanas var tikt vērstas pret viņu. Šī dinamika būtiski paplašina taktisko iespēju spektru.

Shogi bija vispopulārākais Japānā no 17. gadsimta sākuma līdz 19. gadsimta beigām. To uzskatīja par iecienītāko šogunu (militāro vadītāju) izklaidi, un spēcīgākais spēlētājs ieguva meijin (名人, “lielmeistara”) titulu un tika iecelts par oficiālu Shogi ministru. 19. gadsimta otrajā pusē spēle zaudēja valsts atbalstu, un pēc Otrā pasaules kara pat nonāca aizlieguma draudu priekšā.

Iemesls, kāpēc Japānas valdība vēlējās aizliegt Shogi, bija sagūstīto figūru izmantošana, kas raisīja asociācijas ar kara gūstekņiem. Taču Shogi meistars Masuda Kōzō (升田幸三) spēja aizstāvēt spēli. Viņa galvenais arguments bija tas, ka klasiskajā šahā figūras netiek izmantotas atkārtoti, bet gan “iznīcinātas” — kas ir vēl vardarbīgāk.

Masuda Kōzō ne tikai pārliecināja varas iestādes par spēles kultūrvēsturisko vērtību, bet arī organizēja paraugspēles, publicēja rakstus presē un ieguva intelektuāļu atbalstu. Pateicoties viņa pūlēm, Shogi ne tikai saglabājās, bet arī atguva popularitāti pēckara gados.

Interesanti fakti

Shogi ir gadsimtiem sena japāņu spēle, ap kuru pēdējo 900 gadu laikā ir uzkrāts daudz interesantu faktu. Daži no tiem:

• Par spīti izplatītajam uzskatam, tieši Shogi — nevis klasiskais šahs — ir pasaulē populārākā “šaha tipa” spēle, kas cēlusies no indiešu čaturangas.
• Japānā oficiāli atzīmē Shogi dienu 17. novembrī. Šī tradīcija sākās 17. gadsimtā, kad šoguna klātbūtnē notika svinīgas spēles starp spēcīgākajiem spēlētājiem.
• Atkarībā no spēlētāja līmeņa Shogi tiek piešķirti tituli (dan — 段) pēc “kyū-dan” (級—段) sistēmas: amatieriem, profesionāliem vīriešiem un profesionālām sievietēm.
• Japānā pastāv skola, kas pilnībā veltīta šai spēlei. Tajā uzņem tikai tos studentus, kuri ir vecāki par 20 gadiem un sasnieguši piekto amatieru dan līmeni.
• Spēcīgākais Shogi spēlētājs no 1990. līdz 2000. gadiem bija japānis Jošiharu Habu (羽生善治), kurš izcīnīja 99 titulus. 2020. gados līderis ir viņa tautietis Sōta Fudžii (藤井聡太).
• Sōta Fudžii kļuva par jaunāko spēlētāju vēsturē, kas ieguvis meijin titulu 21 gada vecumā, pārspējot vairāk nekā pusgadsimtu pastāvējušo rekordu. Viņš arī kļuva par pirmo, kas vienlaikus izcīnījis visus septiņus galvenos titulus.

Uz 2025. gadu Shogi spēlē vismaz 20 miljoni cilvēku amatieru un profesionālā līmenī. Tas ir ievērojami vairāk nekā renjū un go spēlētāju skaits. Shogi pamatoti tiek uzskatīts par vienu no populārākajām galda spēlēm ne tikai Japānā, bet arī visā pasaulē.

Šī spēle ne tikai attīsta stratēģisko domāšanu, bet arī sniedz iespēju iepazīt Japānas bagāto kultūru. Daudzi, kas pamēģina to spēlēt vienreiz, paliek uzticīgi Shogi visam mūžam.

Atšķirībā no klasiskajām šahā, Shogi spēlē visi spēles laukuma lauciņi ir vienā krāsā, tāpat kā pašas figūras. Lai gan tās parasti tiek sauktas par “melnajām” un “baltajām”, visas figūras ir krāsotas vienādā gaišā tonī ar tumšiem hieroglifiem uz virsmas.

Figūru piederība nav atkarīga no krāsas, bet gan no virziena, kurā vērsta to smailā puse: figūras vienmēr ir vērstas pret pretinieku. Tādējādi augšējā spēlētāja figūras skatās uz leju, bet apakšējā spēlētāja — uz augšu. Kad figūra tiek sagūstīta un atgriezta uz laukuma, tās virziens automātiski mainās uz pretējo, norādot, ka tā tagad pieder otram spēlētājam. Tāpēc figūru orientācija ir galvenais vizuālais orientieris spēles laikā.

Šāds grafiskais risinājums nāk no vēsturiskajām tradīcijām — figūras sākotnēji tika izgatavotas no koka ar roku un uzrakstītas ar tinti. Papildus estētikai šī pieeja ļauj saglabāt laukuma kompaktumu un salasāmību pat ar lielu figūru skaitu.

Spēles noteikumi

Kopumā spēlē tiek izmantotas 40 figūras: katram spēlētājam pa 20. Tās iedalās 8 veidos:

• Kings. Galvenā spēles figūra, kas var pārvietoties par vienu lauciņu jebkurā virzienā (kā šahā). Kingam nav atļauts pārvietoties uz lauciņiem, kas atrodas pretinieka figūru ietekmē.
• Zelta ģenerālis. Var pārvietoties par vienu lauciņu uz priekšu, sāniem vai atpakaļ, bet pa diagonāli tikai uz priekšu. Šāda kustība padara figūru universālu gan aizsardzībā, gan virzībā uz centru.
• Sudraba ģenerālis. Var pārvietoties pa diagonāli uz visām pusēm vai vienu lauciņu uz priekšu. Nokļūstot pretējā laukuma pusē, pārvēršas par zelta ģenerāli.
• Zirgs. Atšķirībā no klasiskā šaha, Shogi zirgs pārvietojas “L” veidā tikai uz priekšu — divus lauciņus uz augšu un vienu uz sāniem, pa kreisi vai pa labi. Tā ir vienīgā figūra, kas var pārlekt pāri citām.
• Šķēps. Var pārvietoties tikai taisni uz priekšu, pa jebkuru skaitu tukšu lauciņu. Atpakaļ kustēties nedrīkst. Nokļūstot pretējā laukuma galā, pārvēršas par zelta ģenerāli.
• Tornis. Var pārvietoties uz priekšu, pa kreisi vai pa labi pa jebkuru skaitu lauciņu. Atpakaļ nekustas. Sasniedzot pretinieka malu, pārvēršas par pūķi, kurš saglabā torņa kustības un papildus var kustēties pa diagonāli par vienu lauciņu.
• Zilonis. Var pārvietoties pa diagonāli jebkurā virzienā pa jebkuru skaitu brīvu lauciņu. Sasniedzot pretinieka pusi, tas kļūst par zirga pūķi, kurš var kustēties gan pa diagonāli, gan par vienu lauciņu vertikāli un horizontāli.
• Bandinieks. Vājākā figūra, kas kustas tikai par vienu lauciņu uz priekšu. Atšķirībā no šaha, tas uzbrūk arī taisni priekšā, nevis pa diagonāli.

Spēles sākumā katram spēlētājam ir 1 kings, 1 tornis, 1 zilonis, 2 zelta ģenerāļi, 2 sudraba ģenerāļi, 2 zirgi, 2 šķēpi un 9 bandinieki. Spēlētāji veic gājienus pārmaiņus, pārvietojot vienu figūru vai uzliekot uz laukuma iepriekš sagūstītu pretinieka figūru.

• Vienā kolonnā nedrīkst būt divi bandinieki. Pat ja starp tiem ir citas figūras, otra bandinieka izvietošana tajā pašā kolonnā ir aizliegta.
• Ar no rokas nomestu bandinieku matu dot nedrīkst. Nav atļauts ielikt bandinieku tā, lai viņš uzreiz dod matu, lai gan matot ar jau esošu bandinieku ir atļauts.
• Figūras nedrīkst likt strupceļā. Nav atļauts novietot figūru tā, ka tā vairs nevar izdarīt nevienu legālu gājienu — piemēram, šķēpu pēdējā rindā vai zirgu priekšpēdējā.
• Ievietotās figūras nedrīkst uzreiz pārvērst. Sagūstītās figūras jāievieto laukuma pamatstāvoklī, bez tūlītējas pārvēršanas.

Aizliegums likt divus bandiniekus vienā kolonnā ir viens no zināmākajiem Shogi noteikumiem, un tā pārkāpums oficiālā spēlē noved pie tūlītēja zaudējuma. Interesants ir arī termins “mats ar bandinieku no rokas” (打ち歩詰め) — situācija, kurā spēlētājs mēģina dot matu, nomestot bandinieku — kas ir stingri aizliegta.

Lai figūra pārvērstos par zelta ģenerāli, pūķi vai zirga pūķi, tai jāieiet pārvēršanas zonā pretinieka laukuma pusē. Uzvar tas, kurš, aizsargājot savu kingu, ieliek matu pretiniekam.

Padomi spēlei

Shogi ir vēl daudzveidīgāks nekā klasiskais šahs, un tajā iespējams izstrādāt un pielietot daudz sarežģītākas stratēģijas un garākas kombinācijas.

• Paaugstiniet figūras. Virziet tās pārvēršanas zonā pretinieka laukuma pusē, lai palielinātu to spēku un iegūtu taktisku pārsvaru.
• Lietojiet sagūstītās figūras stratēģiski. Novietojiet tās uz brīvajiem lauciņiem, lai mainītu spēku līdzsvaru un radītu negaidītas draudus.
• Aizsargājiet savu kingu. Pat uzbrukuma laikā uzmaniet viņa drošību un nepieļaujiet šahu vai matu.
• Uzbrūkiet no dažādām pusēm. Ielenciet pretinieka kingu, lai ierobežotu tā kustību un palielinātu veiksmīga uzbrukuma iespējamību.

Stratēģijā būtiski ir pareizi sadalīt figūras starp uzbrukumu un aizsardzību. Piemēram, bieži viens tornis vai zilonis paliek aizmugurē, sargājot kingu, kamēr cita figūra piedalās uzbrukumā.

Apguvis noteikumus, spēlētājs var ātri sākt uzvarēt vājākus pretiniekus, tostarp zemākas sarežģītības mākslīgo intelektu. Tomēr uzvarēt pieredzējušu Shogi spēlētāju ir ļoti grūti — tam nepieciešama ne tikai pieredze, bet arī laba atmiņa, koncentrēšanās, loģiskā domāšana un spēja plānot vairākus gājienus uz priekšu.