Ludo ir labi zināma galda spēle, kuru spēlē divi vai četri spēlētāji, izmantojot krāsainas figūriņas un metamo kauliņu. Spēle ir īpaši populāra Indijā, Eiropā un Dienvidamerikā. Tai ir vairākas variācijas un daudzi dažādi nosaukumi, no kuriem daži ir reģistrēti kā preču zīmes, galvenokārt Eiropas uzņēmumu īpašumā.
Spēles vēsture
Latīņu valodā vārds ludo nozīmē “es spēlēju”, taču šis nosaukums parādījās daudz vēlāk — kad spēle jau bija izplatījusies no Dienvidāzijas uz Eiropu. Ludo vēsturiskā dzimtene ir Indija, kur šo spēli spēlēja jau 6. gadsimtā mūsu ērā — toreiz gan vēl bez metamo kauliņu izmantošanas.
Spēles galīgā versija, kurā spēlētāji pamīšus met kauliņu, tika patentēta Anglijā 1896. gadā, un tās autors bija Alfrēds Koljērs. Spēle tika laista tirgū ar nosaukumu Royal Ludo, uzsverot tās statusu kā “karalisku” galda spēli.
19. un 20. gadsimta mijā šī spēle bija ļoti populāra Lielbritānijas kara flotes jūrnieku vidū. Pēc nelielām izmaiņām noteikumos tā ieguva jaunu nosaukumu angļu valodā — Uckers. Zviedrijā populāra kļuva variācija ar nosaukumu Fia (pilnais nosaukums: Fia med knuff, kas nozīmē “Fia ar grūdienu”), bet Šveicē to pazīst kā Eile mit Weile, kas burtiski nozīmē “Steidzies lēnām”.
Pastāv arī ungāru versija — Ki nevet a végén (“Kurš smejas pēdējais?”), vācu versija — Mensch ärgere Dich nicht (“Cilvēk, neuztraucies”) un franču versija — Jeu des petits chevaux (“Mazie zirgiņi”). Spānijā pielāgotā versija tiek saukta par parchís, bet Kolumbijā — par parques. Šīs adaptācijas var atšķirties ar spēles laukuma dizainu, figūru skaitu un specifiskiem noteikumiem.
Daudzās valstīs spēli pavada vietējās tradīcijas — sākot ar jokiem un veiksmes buramvārdiem līdz sarežģītiem vietējiem noteikumiem, piemēram, nepieciešamību izsist pretinieka figūru, uzkāpjot uz tās lauciņa.
Spēles būtība paliek nemainīga — mainās tikai nosaukumi un mehānikas detaļas. Lai gan spēlei ir indiešu izcelsme, rietumu adaptācijas ir būtiski mainījušas tās mehāniku un izskatu, attālinoties no sākotnējās spēles — pačisi — tradicionālas galda spēles, kas Indijā bija populāra gadsimtiem ilgi.
Ludo izplatījās ne tikai uz rietumiem, bet arī uz austrumiem. Piemēram, Vjetnamā tā ir ļoti populāra ar nosaukumu Cờ cá ngựa (“Jūra zirgu spēle”), bet ķīniešu kultūrā pastāv līdzīga spēle ar nosaukumu 飞行棋 (“Lidojošie šaha figūriņas”), kurā figūras pārvietojas pa krusta formas laukumu un var “lidot” caur speciāliem lauciņiem.
Interesanti fakti
- Ludo ir cēlies no senās indiešu spēles pačisi, kuras vēsture sniedzas vairāk nekā 1500 gadu senā pagātnē. To spēlēja jau Gupatu impērijas laikos, ap 6. gadsimtu. Par tās popularitāti liecina akmens spēļu laukumi, kas joprojām saglabājušies Agra cietokšņa terasēs Indijā.
- Sākotnējā versijā kauliņu vietā tika izmantotas kauri gliemežvāki vai speciāli kociņi, kurus meta zemē. Gājienu skaitu noteica augšpusi pagriezušos pušu skaits.
- Imperators Akbars I Lielais (16. gadsimts, Lielie Mogoli) bija tik ļoti iemīļojis pačisi, ka spēlēja to uz milzīga akmens laukuma ar dzīvajām figūrām — kalpiem, kuri kustējās figūru vietā.
- Dažās skolās Indijā un Nigērijā ludo ir iekļauta ieteicamo starpbrīža spēļu sarakstā.
- Atsevišķās skolās Bangladešā un Pakistānā spēle tika uz laiku aizliegta, jo bērni par to strīdējās vai kavēja stundas, lai spēlētu.
Pietiek tikai ar vienu spēli — un jūs sapratīsiet: ludo apvieno cilvēkus, izklaidē un sniedz patiesas emocijas, prieku un uzvaras garšu!